Apslēptā vēsture

Pašreizējo ekonomisko problēmu rosinātajiem spriedelējumiem par demokrātijas tradīciju degradēšanos, plaisu starp valdību un tautu, un tamlīdzīgiem nav pamatojuma. Iemesls ir vienkāršs un banāls – demokrātija Latvijas valstī nekad nav pastāvējusi un arī nav iespējama antidemokrātiskās valsts pārvaldes sistēmas dēļ. Šo sistēmu ir izveidojusi nepilnīgi izstrādātā Latvijas valsts konstitūcija. Kamēr mēs neatzīsim, ka demokrātija Latvijā ir vairāk kā deviņdesmit gadus ilgusi ilūzija, pūliņi atdzīvināt neesošo demokrātiju būs līdzvērtīgi malēniešu centieniem ar dakšām sanest gaismu bezlogu pagastmājā.

1922. gadā pieņemtā Latvijas konstitūcija – Satversme veidota ne pēc labākajiem tālaika Eiropas konstitūciju paraugiem. Satversmes veidotāji visvairāk ietekmējās no Veimāras republikas konstitūcijas, kas Vāciju vēlāk noveda pie iekšpolitiska haosa un tam sekojošas diktatūras. Latvijas Satversme atstāj pavirša uzmetuma, kur reti kura lieta paskaidrota viennozīmīgi un līdz galam, iespaidu. Tajā velti meklēt politisko pamatjēdzienu formulējumus, lai gan pamatlikumā tie nepieciešami visvairāk. Kas tad ir „Latvijas tauta”, kam pieder suverēnā vara Latvijas valstī? Iedzīvotāji, nācija, pilsoņi? Šķiet, ka ar tautu jāsaprot bezpersoniskas masas bez tiesībām, pienākumiem un atbildības. Šo masu pārvalda simt tautas priekšstāvji, ko tauta ievēl. Ievēlēšana ir vienīgās Satversmē netieši minētās tautas tiesības. Tautas priekšstāvju pienākumi un atbildība tautas priekšā nav minēti ne ar pušplēstu vārdu, toties izklāstītas viņu privilēģijas tiesībsargājošo orgānu priekšā. Satversmē nav iezīmēta nedz valsts pārvaldes, nedz tautas demokrātijas īstenošanas struktūra un garantētās iespējas. Satversmes nekonkrētība ir sniegusi iespēju izveidoties Latvijas valsts pārvaldes sistēmai: nezināmu interešu grupu pārstāvji, kas vēlēšanās slēpjas zem mākslīgi radīta publiskā tēla, pēc ievēlēšanas savu slēpto un atklāto interešu dažādības dēļ nav spējīgi izveidot normāli funkcionējošu valdību, no vēlētāju puses netiek kontrolēti un neatskaitās par savu darbību, nenes nekādu atbildību par savu politisko rīcību un pārvalda valsti ar materiāli atkarīgu ierēdņu palīdzību.

Demokrātija pēc būtības ir indivīdu tieša dalība kāda sabiedriskā kopuma (ne obligāti valsts) pārvaldē, apgādē un aizsardzībā. Diemžēl vēsturiskajā pieredzē nav sastopami politisko interešu pārstāvēšanas veiksmīgi modeļi. Visi karavadoņi, priesteri, virsaiši un citi, kam lielāks vai mazāks brīvu cilvēku daudzums deleģējis militāro, likumdošanas vai pārvaldes varu, agri vai vēlu ir kļuvuši par kaklakungiem. Veiksmīgs, ilgtspējīgs un vēsturē sevi apliecinājis ir vienīgi tiešās piedalīšanās nelielas kopienas (vidēji 500 indivīdi) likumdošanā, indivīdu interešu saskaņošanā un aizsardzībā modelis, kā arī kopienu konfederatīva apvienošanās kopīgu interešu aizstāvēšanas vai konfliktu risināšanas nolūkā. Visa vara – likumdošanas, izpildu, tiesu un – svarīgi atzīmēt - militārā kopā ar noteiktiem, saimniecisko potenciālu veidojošiem dabas resursiem atradās indivīdu veidotas kopienas rokās. Viena varas veida izlaišana no rokām, tāpat kā saimnieciskās dzīves un apgādes nodošana svešās rokās agrāk vai vēlāk noveda pie brīvības zaudēšanas. Attiecības kopienu starpā bez izņēmuma regulēja abpusēji slēgti līgumi. Šādu kopienu neatkarība balstījās uz trim principiem: Pašnoteikšanās, Pašpārvalde, Pašapgāde. Visu iedzīvotāju piedalīšanos sabiedriskā kopuma pārvaldē nodrošināja cits princips: Labs Ir Mazs. Tikai nelielās kopienās bija iespējama to locekļu pietiekama kompetence pārvaldes jautājumos, kā arī sabiedrisko procesu pārskatāmība. Konfederācijas kopienu atklāti vēlētu un kontrolētu pārstāvju sapulces nodarbojās vienīgi ar starpkopienu arbitrāžu un jautājumiem, kas skāra visu konfederāciju kopumā, pārsvarā konfliktiem ar valstiskajiem veidojumiem kaimiņos, bet nekādā gadījumā neietekmēja kopienu iekšējo dzīvi.

Šādu brīvu, autonomu kopienu un konfederāciju pastāvēšana nav utopija, bet vēsturiska realitāte. Tās neatradās valdnieku pakļautībā, bija izveidojušās no senās Eiropas dzimtu kopienām, un līdz 16. gadsimtam pastāvēja Šveicē, Ziemeļvācijā, Dienvidvācijā, Čehijā. Kazaku kopienas Donas un Dņepras upju baseinos neatkarību uzturēt spēja līdz 18. gadsimtam. Vēlāk tās ar varu inkorporēja agresīvās centralizētās valstis: Svētā Romas impērija, Dānijas karaliste, Maskavijas cariste. Neatkarību reducētā veidā izdevās saglabāt vienīgi Šveices konfederācijai.

Interešu necaurspīdība un nesaskaņojamība Latvijas valdībā ir apvienota ar no padomju supercentralizētās valsts mantotu izpildes un kontroles aparātu, kas parazitē uz pārvaldāmo masu ražotajām vērtībām. Pašreizējā likumdošana, sevišķi pēc novadu izveidošanās, nesniedz iespēju varas decentralizēšanai uz vietām un mazo kopienu autonomijas veidošanai. Bez likumdošanas, izpildu un tiesu varas decentralizēšanas nav iespējama nedz tiešā demokrātija, nedz varas pārskatāmība un amatpersonu kompetence. Latvija pašreizējās pārvaldes sistēmas diktēto nosacījumu ietvaros ir parāk liela demokrātijai.

Lai gan Latvijas likumdošana un valsts ir antidemokrātiska, jo liedz iespēju indivīdam tieši piedalīties kopienas pārvaldē, tās stūrakmenim – Satversmei piemīt vājā vieta. Satversmi nekad nav akceptējusi tauta. Līdz ar to tā nav leģitīma, un tauta, ko, starp citu, veido indivīdi, var pieprasīt Satversmes anulēšanu vai rediģēšanu, reizē izmainot arī valsts pārvaldes sistēmu. Vai sistēmas veidotās, par tautu sauktās inertās masas uz to maz spējīgas – tas jau ir cits jautājums. Jebkurā gadījumā, nevienam nav nedz tiesību, nedz spēju tev uzspiest aplamu, nepilnīgu konstitūciju un tādu pašu valsti. Ja kāds tev čurā ģīmī, tavs kārtīga pilsoņa pienākums nav teikt, ka līst silts lietutiņš.

Birkas: antidemokrātija, demokrātija.