Apslēptā vēsture

Lai noskaidrotu pašreizējās politiskās un ekonomiskās sistēmas būtību Latvijā, vislietderīgāk ir sākt ar šķietami pašsaprotamiem, tomēr valstij visbūtiskāko jēdzienu skarošiem jautājumiem – kas ir demokrātija un vai tāda faktiski pastāv Latvijā? Iedziļinoties tāda fundamentālā politiska jēdziena kā „demokrātija” un ar to cieši saistīto „suverenitāte” un „pašnoteikšanās” saturā, kļūst skaidrs, ka šie jēdzieni mūsdienās figurē lielākoties kā tukšas frāzes un lozungi, bet esošā situācija ir veidojusies pretēja to sākotnējai idejai.
Ko īsti nozīmē demokrātija jeb tautvaldība saskaņā ar politiskajām teorijām un vēsturisko pieredzi? Jau pašā to apzīmējošā grieķu valodas vārdā ietverti divi komponenti, bez kuriem tautvaldība nav iespējama: tauta (demos) – noteiktu, nelielu teritoriju apdzīvojoši iedzīvotāji, kas ir brīvi, pietiekami gudri un tikumiski, lai būtu spējīgi šo teritoriju pārvaldīt, un vara (krateia), ko realizē tauta, tieši piedaloties kopīgu lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Ja vara vai nu varmācības, vai visbiežāk labprātīgas (vieglprātīgas) atteikšanās rezultātā nonāca vienas vai dažu personu rokās, demokrātija izbeidzās. Demokrātijas būtība nemainās atkarībā no laikmeta vai tehniskajiem līdzekļiem.
Ja šādā rakursā aplūkojam mūsdienu situāciju Latvijā, jāsecina, ka demokrātija pastāv labākajā gadījumā kā teorija, bet sliktākajā gadījumā ir aizmirsta pat tās būtība. Tā ir plaši sastopams uzskats par politiskajām partijām kā vienu no būtiskākajām demokrātijas izpausmēm. Īstenībā šī politiskā sistēma - partiju parlamentārisms ir pretējs tautvaldības būtībai. Jāņem vērā, ka partiju parlamentārisma veidošanos turpat gadsimtu ilgi ir noteikusi Rietumu valstu finansu elite. Tās mērķis bija padarīt atkarīgas no savas naudas gan valdības, gan politiķus, kā arī panākt masu attālināšanos no politikas. Vai par piedalīšanos valsts pārvaldē var atzīt visbiežāk nemotivētu kandidātu saraksta ielikšanu aploksnē reizi četros gados? Vai par tautas interešu pārstāvjiem iespējams atzīt deputātu kandidātus, kas mūsdienās vairs nav reālas personas, bet reklāmas aģentūru masu saziņas vidē veidoti tēli? Partijas un deputāta kandidātu tēla efektivitāti pašlaik nosaka reklāmā ieguldītie līdzekļi, tāpēc – ja partijai nav naudas, tā neeksistē. Tādējādi partijas nonāk atkarībā no savas darbības pircējiem, sauktiem par finansētājiem vai sponsoriem. Sponsoru interešu pārstāvēšana turpinās arī parlamentā. Auglīga partiju sadarbība tautas interesēs parlamentā nav iespējama, jo laika un enerģijas lielāko daļu patērē partiju un to sponsoru interešu saskaņošana, spēku grupēšana un pārgrupēšana. Parlamentā pārstāvētās partijas ir atbildīgas labākajā gadījumā saviem sponsoriem, taču nepastāv nekāda deputātu juridiskā atbildība vēlētāju priekšā, nedz to darbību kontrolējoša institūcija. Valdībai nekompetentas vai ļaunprātīgas darbības gadījumā vienmēr pastāv iespēja aizmukt, kas skaisti tiek dēvēta par demisiju.
Tāda ir sistēma, kas Latvijā oficiāli tiek dēvēta par demokrātiju. Īstenībā tā ir ohlokrātija (pūļa vara) vēlēšanu dienās, kad reklāmas aģentu apstrādātās masas balso par simpātiskākajiem imidžiem, un oligarhija (ietekmīgāko vara) laikā no vēlēšanām līdz vēlēšanām, kad ietekmīgākās partijas īsteno savu saimnieku ieceres. Nepārdoties, nekļūt par nelieti un pārstāvēt tautas intereses šajā sistēmā ir ļoti sarežģīti. Uz to ir iespējams attiecināt Kristus vārdus, ka nevar ievākt vīģes no ērkšķiem un vīnogas no dadžiem. Ja turpinām minēt līdzības, Latvijas tautu pašreiz visatbilstošāk būtu pielīdzināt nama saimniekam, kurš pieņem par pārvaldnieku ārēji simpātisku, bet nepazīstamu cilvēku, kas turpmākos četrus gadus, nevienam neatskaitoties, var brīvi izrīkoties ar namu un saimniecību. Dīvainākais, ka saimnieks, pastāvot šādiem noteikumiem, bieži brīnās, ka „smukie cilvēki” ir krituši kārdinājumā palaist nagus vai rīkojušies nolaidīgi. Šķiet, ka saimnieks jau sen ir aizmirsis, ka savu namu var pārvaldīt arī pats.
Ja Latvijas tautas politiskais ideāls vēl ir tautvaldība, tad jāatceras, ka pašreizējā politiskā sistēma to nespēs nodrošināt. Partiju parlamentārisms ir jālikvidē, bet tā vietā ir jāievieš plašu pašvaldību autonomiju un saeimu no vēlētājiem personiski atbildīgiem teritoriju pārstāvjiem, kas kopīgi risinātu valstiski svarīgus jautājumus. Kamēr tas nenotiks, „lietussargu revolūcijas” un „referendumi” būs nevis tautas gribas paudēji, bet tikai papildu bonusi kādas, tos sarīkojušās partijas „pozitīvajam politiskajam tēlam”.
Pašreiz Latvijā norit administratīvi teritoriālā centralizācija, kas pazīstama kā novadu veidošana. Ja vēlamies apstākļus, kuros varētu īstenot patiesu tautvaldību, šī „kolhozu taisīšana” ir jāaptur, jo svarīgs demokrātijas priekšnoteikums ir ne tikai pašvaldību autonomija, bet arī pārvaldāmo teritoriju pārskatāmība un savietojamība ar pārvaldītāju kompetenci. Praksē ir pierādījies, ka kopīgās intereses vislabāk iespējams apzināt un īstenot nelielā teritorijā, ko apdzīvo aptuveni 3000 cilvēku, kas atbilst mūsdienu pagasta teritorijai. Jo lielāka teritorija, jo grūtāk apzināt tās iedzīvotāju vajadzības, kā arī kontrolēt lēmumu izpildi.
Var iebilst, ka Latvijas iedzīvotājiem nav laika un kompetences, lai tieši piedalītos pārvaldē, ka šāds demokrātijas modelis ir bijis īstenojams tikai senajās tautvaldībās, un tamlīdzīgi. Tomēr arī mūsdienās ir vērojami pozitīvi tautvaldības piemēri, kas liecina, ka valsts un pašvaldību pārvaldes, kā arī likumdošanas tiesību uzticēšana vēlētiem vai ieceltiem pārstāvjiem nebūt nav vitāli nepieciešama. Tā Šveicē likumdošanas iniciatīva pieder pilsoņiem, nevis parlamentam. Iniciatīvas izvirzīšanai referendumam pietiek savākt 50 tūkstošus parakstu 100 dienu laikā. Regulāri - reizi divos mēnešos notiek apgabalu un federatīvie referendumi, kuros ar vispārēju balsošanu pieņem vai noraida kādus likumus. Tādā veidā var atcelt arī parlamenta pieņemtu likumu. Vietējā līmeņa lēmumi Šveicē vēl 20. gadsimta vidū tika pieņemti ar vispārēju balsošanu pilsētu laukumos, bet mūsdienās veiksmīgi pielieto elektronisko balsošanu internetā.
Vissvarīgākais priekšnoteikums tautvaldības īstenošanai tomēr ir kompetenti, godīgi un uzticami pilsoņi, kas aktīvi piedalās pārvaldē. Jāatzīst, ka tieši šo tautvaldības stūrakmeni pašreizējai sistēmai ir izdevies sadrupināt visvairāk. Vairums iedzīvotāju atzīst, ka politiku viņi nespēj un neprot ietekmēt, daudziem riebumu pret politiku ir radījuši partokrātu skandāli un patvaļa, citi ir kļuvuši pārāk truli, lai kopīgās intereses uzskatītu par vērtību. Un šinī ziņā vairs nav būtiski, kas nodarbina iedzīvotāja prātus – izdzīvošana, bizness, ārzemju ceļojumi vai krutkas dzeršana. Svarīgākais ir iedzīvotāju vairuma politiskais inertums, kam pastāvot, tautvaldība nav un nebūs iespējama.

Birkas: antidemokr'atija, demokr'atija.